Jautājumi, kurus uzdevām Edmundam bija saistīti ar viņa sajūtām un gaidām par sezonu, kura nemaz nav aiz tāliem kalniem, spēlētājiem, treneriem, futbola klišejām un mītiem.

Kādas sajūtas pirms sezonas sākuma?

‘’Lielākā intriga pirms jaunās sezonas ir saistīta ar RFS – komanda tikko noslēdza Eiropas līgas kampaņu, un pēc mēneša jau jāstartē Virslīgā bez pilnvērtīga atvaļinājuma un atpūtas. Sastāvs ir mainījies, tāpēc būs interesanti redzēt, kā tas viss izskatīsies laukumā. Vai RFS panākumi Eiropā pozitīvi ietekmēs Virslīgas popularitāti un apmeklējumu? Ļoti gribētos tam ticēt, bet svarīgi, lai uzmanība netiktu pievērsta tikai RFS.

Runājot par sajūtām – protams, lielākā sāpe ir saistīta ar Valmieras situāciju un to, ka komanda vairs nebūs Virslīgā. Viena no top komandām ir zudusi, taču tas nozīmē, ka Valmieras spēlētāji izklīdīs pa citām Virslīgas vienībām, kas, iespējams, saglabās kopējo līmeni un padarīs cīņu par vietām turnīra tabulas lejasgalā vēl saspringtāku. Turklāt šogad mazākajām komandām būs pieejami lielāki finansiālie līdzekļi, kas rada jautājumu – kā tās tos izmantos un vai kļūs konkurētspējīgākas pret vadošajām komandām?

Vēl viena būtiska intriga – kādu sniegumu rādīs Liepāja? Klubs ir ļoti aktīvi darbojies transfēru tirgū, nomainījis treneri un šobrīd ir viens no lielākajiem nezināmajiem šajā sezonā.’’

Futbola mīts vai klišeja, kurai jūs 100% ticat?

Runājot par futbola mītiem un klišejām – es tam visam absolūti neticu. Nekāda māņticība mani nepārliecina. Piemēram, ir cilvēki, kas uzskata, ka komentētājs nedrīkst teikt: “Mūsu komandas vārtiem nav neviena momenta,” jo tas it kā “piesauc” neveiksmi. Manuprāt, tas ir pilnīgs absurds – spēles iznākumu nosaka futbolisti laukumā un treneru lēmumi, nevis kaut kāda maģiska piesaukšana.

Tas, kam es gan ticu – un kas nav ne mīts, ne klišeja, bet drīzāk loģisks fakts –, ir situācijas, kurās viena komanda atrodas iedzinējos ar 0:1, un abas komandas ir līdzīgas spēkos. Šādos gadījumos pēdējās 10–15 minūtēs zaudējošā komanda loģiski uzņemas lielāku risku, spēlē atklātāku futbolu, kas palielina gan viņu iespējas izlīdzināt rezultātu, gan arī pretinieku izredzes iesist vēl vienus vārtus. Tas nav nekāds mistisks princips – to pierāda futbola dati. Vēlīnie vārti bieži nāk gan tāpēc, ka viena komanda vairs nav apmierināta ar rezultātu un dodas uzbrukumā, gan tāpēc, ka spēlētājiem uzkrājas nogurums un kļūdas kļūst biežākas.

Tāpēc vēlreiz – nē, es neticu nekādiem mītiem vai klišejām, bet futbolā ir lietas, kas ir vienkārši loģiskas un pamatotas ar faktiem.

Futbola mīts vai klišeja, kura, jūsuprāt, ir pilnībā pārspīlēta?

Es teiktu, ka jebkurš futbola mīts vai klišeja ir pārspīlēts. Piemēram, teiciens “Uzbrukums uzvar spēles, bet aizsardzība titulus” ir diskutabls. Vai stipra aizsardzība biežāk nodrošina uzvaras turnīros? Grūti viennozīmīgi atbildēt. Ir piemēri, kur dominē uzbrukums – piemēram, zelta laikos Barcelona spēja iesist tik daudz vārtu, ka varēja atļauties arī kaut ko ielaist, tomēr viņu spēles filozofija balstījās uz uzbrukumu.

Es domāju, ka turnīru var uzvarēt gan izteikti uzbrūkošas komandas, gan tās, kas izceļas ar stingru aizsardzības organizāciju un disciplīnu. Protams, vislabākais scenārijs ir balansēts futbols, kurā spēcīga aizsardzība papildina efektīvu uzbrukumu. Nav vienas “zelta formulas”, kas garantētu uzvaru. Tomēr lielākā daļa dominējošo komandu – lielie futbola grandi – tiecas spēlēt uzbrūkošu un skatāmu futbolu, apvienojot to ar stabilu aizsardzību.

Mūsdienās nav tik viegli uzvarēt tikai ar aizsardzību. Piemēram, Atlético Madrid ir izcīnījuši tikai divus La Liga titulus pēdējās desmitgadēs, kas ir izcils sasniegums, taču tomēr apliecina, ka stabila aizsardzība viena pati vēl negarantē regulāras uzvaras. Tikmēr tādi klubi kā Barcelona un Real Madrid no savām komandām sagaida ne tikai titulus, bet arī uzbrūkošu un atraktīvu futbolu.

Tāpēc man ir grūti pateikt, vai šī konkrētā klišeja ir patiesa vai nē. Tomēr es uzskatu, ka jebkura māņticība, jebkurš futbola mīts vai klišeja ir pārspīlēts. Spēles iznākumu galvenokārt nosaka darbs laukumā, spēles kvalitāte un, protams, zināmā mērā arī veiksme – nevis kādi iedomāti likumi vai tradīcijas.

Vai kaut kas, ko sarunā teicis kāds futbolists/treneris ir iesēdies atmiņā?

Neko konkrētu nepateikšu, bet varu atkārtot kādu atziņu, ko esmu bieži dzirdējis no futbolistiem, kuru karjera tuvojas noslēgumam. Pat 31 vai 32 gadu vecumā – kas dzīvē skaitās jauns vecums – futbolisti bieži saka: “Kur bija mana galva jaunībā?” vai “Ja man 18 gados būtu tāda domāšana kā tagad…” Šis stāsts vienmēr ir par neizmantotajām iespējām karjeras laikā.

Daudzi jaunībā atliek svarīgus lēmumus, dažreiz priekšplānā izvirzās ballītes, atpūta, paviršība treniņos vai pat kāds izlaists gads, jo šķiet, ka ir laiks un iespējas vēlāk. Bet tad pienāk 31 – kas futbolā nāk ātri – un tu saproti, ka jaunie jau nāk vietā, un laika sasniegt savus griestus vairs nav. Esmu to redzējis ar savām acīm – spēlētāji, kuriem 18–19 gados bija acīmredzams talants, kaut kur pazūd. Un tad pēc gadiem viņi atzīst, ka nav izdarījuši visu, ko varēja. Šī ir viena no visbiežāk dzirdētajām atziņām futbolā.

Bieži dzirdu arī, ka 28, 31 vai 32 gadu vecumā spēlētāji sāk runāt par savu karjeras norietu un uzsver: “Tagad izbaudīšu katru spēli, došu maksimumu, jo nezinu, cik man vēl atlicis.” Tā ir pavisam cita attieksme nekā jaunībā. Piemēram, Vjačeslavs Isajevs un Jānis Ikaunieks ir teikuši līdzīgus vārdus. Un, kad atceros viņu karjeras sākumu, šķiet – tas tikko bija! Bet jau tuvojas otra puse.

Tā ir realitāte – futbolista karjera ir ļoti īsa. Un diemžēl daudzi saprot to tikai tad, kad vairs nav daudz laika, lai sevi pierādītu.

Virslīgas nenovērtētākais piecinieks (“underrated five-a-side”) – 5 spēlētāji + treneris?

ir Ļoti grūti nosaukt nenovērtētus futbolistus Virslīgā. Pēdējos gados šis ir bijis jaunākais turnīrs visā Eiropā, un komandu vidējais vecums ir ļoti zems. Ja būtu jāmeklē nenovērtētākie spēlētāji, loģiski, ka tie būtu mazajās komandās. Taču mazās komandas pārsvarā spēlē ar U21 vecuma futbolistiem, kuri vēl ir tik jauni, ka ir grūti teikt, vai viņi ir nenovērtēti.

Savukārt tie, kuri jau ir vecumā, kad būtu jāparāda savs īstais līmenis – 25, 26, 27 gados – pārsvarā spēlē top komandās. Un, ja viņi jau ir top līmenī, tad viņi automātiski ir novērtēti. Tāpēc spēlētāju izvēle šajā sarakstā man šķiet ļoti sarežģīta.

Par treneri gan varu nosaukt vienu versiju – Dmitrijs Kalašņikovs. Viņam ir interesanta karjera – strādājis Igaunijā, un jau ļoti jaunā vecumā kļuva par Liepājas Metalurga galveno treneri. Šobrīd viņš ir bez darba, taču es zinu, ka viņš patiešām mīl futbolu.

Nevaru teikt, ka viņš ir izcils treneris vai ka viņam piemīt izteikta harizma un līderības īpašības, bet, manuprāt, viņš noteikti būtu pelnījis iespēju strādāt ar kādu labu komandu Latvijā. Vismaz būtu vērts dot iespēju – paskatīties, vai izdodas vai ne. Diemžēl Latvijas Virslīgas klubi viņu neizvēlas kā galveno treneri, lai gan tas viņam būtu sapņa piepildījums. Trenera profesija ir sarežģīta – dažreiz vari būt labs speciālists, bet, ja nav pareizo kontaktu vai vienkārši nav sanācis būt īstajā vietā un laikā, paliec bez iespējas.

Kura komanda, jūsuprāt, varētu būt Virslīgas melnais zirdziņš?

Runājot par top komandām, visintriģējošākā noteikti ir Liepāja. Pēc neveiksmīgas sezonas, kurā komanda finišēja tikai sestajā vietā no desmit, ir notikušas lielas pārmaiņas. Iespējams, ka šosezon būs veiksmīgāks komandas modelis, un Liepāja varētu “izšaut”. Ne runa par čempiona titulu, bet vismaz iekļūšana Eirokausu zonā varētu būt reāls mērķis.

Ja skatāmies uz tā sauktajām mazajām komandām, potenciālais melnais zirdziņš varētu būt jaunpienācēja Super Nova. Treneris Ervīns Pērkons ir piesaistījis interesantus spēlētājus, un komandas filozofija, darba ētika un liels entuziasms rada sajūtu, ka šī komanda var pārsteigt.

Protams, es nerunāju par vietu top 5, bet Super Nova varētu būt tā komanda, kas ne tikai neizkrīt jau pēc pirmās sezonas, bet pat nostiprinās Virslīgā. Teorētiski viņi varētu finišēt 7. vai 8. vietā un pārsteigt pārējos ar spēcīgu sezonas sākumu. Tā nav prognoze, bet šobrīd viņi izskatās pēc komandas, kurai ir potenciāls sagādāt pārsteigumu.

Kura komanda uzvarēs Virslīgu titulu?

Prognozēt uzvarētāju ir ļoti sarežģīti. Šobrīd izskatās, ka cīņa būs starp Riga FC un RFS, un es teiktu, ka izredzes ir 50 pret 50.

Pārējās komandas? Auda, visticamāk, trenēs Jurģis Kalns, kas varētu būt interesants pavērsiens, bet sastāva ziņā viņiem būs grūti konkurēt ar abiem grandiem. Liepāja pēc neveiksmīgās sezonas varētu izdarīt lielu progresu, bet no sestās vietas uz pirmo vietu pacelties ir praktiski neiespējami – Virslīgā konkurence ir pārāk nopietna. Valmiera šobrīd neizskatās pēc reālas titula pretendentes. Lielākā daļa, iespējams, prognozēs RFS uzvaru, bet es pārmaiņas pēc nosaukšu Riga FC un pamatošu šo izvēli:

1.  RFS komandai praktiski nebija atvaļinājuma, kas var atstāt iespaidu uz fizisko un mentālo gatavību.
2.  Komandu pametis Adams Marhijevs, un arī citi spēlētāji varētu nebūt tik efektīvi kā iepriekš.
3. Riga FC pēdējā laikā mazāk maina sastāvu – šis jau būs trešais gads, kad komandas kodols paliek stabils. Tādu spēlētāju kā Jurkovskis, Černomordijs, Daškevičs, Regža klātbūtne nozīmē, ka komandas pamats ir labi iestrādāts. Arī daudzi leģionāri komandā ir vismaz otro sezonu.
4. Ja jaunais treneris Andriāns Guļa spēs atrast pareizo taktiku un ķīmiju, Riga FC varētu pilnībā koncentrēties uz Virslīgu, kamēr RFS būs lielāka slodze Eirokausos.