Kā Jūs atskatāties uz savu attīstību no FS Metta audzēkņa līdz spēlētājam Norvēģijas klubā Sogndal? Kādi ir bijuši nozīmīgākie pagrieziena punkti Jūsu karjerā?
Kopumā viss, kur esmu šobrīd kā futbolists, lielā mērā ir pateicoties FS Metta un īpaši Ģirtam Mihelsonam un Andrim Rihertam. Viņi mani jau no bērnības pieņēma kā savu – kā futbola dēlu – un vienmēr bija man blakus, sniedzot atbalstu gan laukumā, gan ārpus tā. Vēlāk sekoja piedāvājums no Valmieras kluba, kur man izdevās sevi labi apliecināt. Tas atvēra durvis uz izlasi, un man bija iespēja piepildīt savu bērnības sapni – debitēt Latvijas nacionālajā izlasē.

Pēc pieredzes Virslīgā un Norvēģijas OBOS-līgā, kādas ir galvenās atšķirības starp šīm līgām gan spēles stilā, gan organizatoriskajā līmenī?
Lielākā atšķirība, ko esmu pamanījis, ir spēles fiziskums – Norvēģijā tas ir daudz augstāks. Arī tiesneši ļauj spēlēt daudz brīvāk, spēli mazāk apstādinot, kas prasa lielāku izturību un ātrāku pielāgošanos. Spēles temps ir ievērojami lielāks – ne gluži “kosmisks”, bet to var just. Vēl jāpiebilst, ka, lai arī lielākoties tiek spēlēts uz mākslīgajiem laukumiem, tie tiek rūpīgi laistīti, padarot spēles virsmu ļoti ātru un dinamisku.

Organizatoriskajā ziņā atšķirības ir milzīgas – teju kā diena pret nakti. Katram klubam ir savs stadions, treniņu bāze, komandas autobuss un viss pārējais ir sakārtots līdz pat mazākajām detaļām. Biju patiesi pārsteigts, ierodoties Norvēģijā – nebiju gaidījis tik augstu organizatorisko līmeni.

Papildinot arī iepriekšējo jautājumu par turnīra līmeni – OBOS-līgā ir 16 komandas, un jebkura no tām var uzvarēt jebkuru. Tas padara čempionātu ļoti interesantu arī skatītājiem. Nevienam neder neizšķirts, jo visas komandas cīnās par vietu augstākā līgā. Ja spēle ir 1:1, tad jau apmēram no 60. minūtes sākas pilnīgs “all-in” futbols – visi iet tikai uz uzvaru.

Savukārt, salīdzinot ar Virslīgu, šobrīd man šķiet, ka tā ir nedaudz zaudējusi spēku. Komandas kā RFS, Riga FC un Auda ir kļuvušas vājākas, kas arī ietekmē kopējo līmeni. Tajā pašā laikā čempionāts ir kļuvis neprognozējamāks, jo biežāk iespējami pārsteigumi, un līdz ar to – skatītājiem varbūt pat interesantāks.

Kā Jūs pielāgojāties dzīvei un futbolam ārpus Latvijas? Kādas bija lielākās grūtības un ieguvumi šajā pārejā?
Pielāgošanās process man ritēja diezgan labi. Jau pirmajās dienās, kad ierados, treneris skaidri pateica savas prasības un uzreiz parādīja, ka ar mani rēķinās kā ar vienu no komandas līderiem. Tas man bija ļoti svarīgi un deva pārliecību. Arī kluba vadība izteica tādu pašu uzticību, un, manuprāt, tieši tas man ļoti palīdzēja iejusties.

Runājot par grūtībām – pagaidām, godīgi sakot, vēl neesmu ar tādām nopietni saskāries, bet skaidrs, ka kādā brīdī tās noteikti nāks. Tajā pašā laikā šī pāreja jau tagad man ir liels solis ārpus komforta zonas, kas ir būtisks ieguvums gan personīgajā, gan profesionālajā izaugsmē.

Ja runājam par apstākļiem klubā – tie ir izcili. Jums vajadzētu redzēt šo bāzi: pilna servisa ēdināšana, pieredzes baseini, divi laistāmi futbola laukumi, sava halle ar trenažieru zāli – viss, kas nepieciešams, lai attīstītos un kļūtu par labāku sportistu. Tas, manuprāt, ir viens no lielākajiem ieguvumiem šajā pārejā.

Protams, šī ir arī mana pirmā pieredze ārpus Latvijas, un iespējams pat labi, ka nenokļuvu uzreiz kādā no TOP 10 čempionātiem. Tas nozīmē, ka spiediens ir nedaudz mazāks, varu justies brīvāk un fokusēties uz progresu. Tagad tikai jāsāk krāt punkti – vai nu, lai nākotnē tiktu uz kādu no Eiropas vadošajām līgām, vai lai paceltos tepat Norvēģijā uz Eliteserien ( Norvēģijas augstākā līga), kur arī līmenis ir ļoti augsts.

Jūs esat pazīstams kā radošs pussargs. Kā Jūs raksturotu savu spēles stilu un kā tas ir attīstījies pēdējos gados?
Savu karjeru FS Metta rindās sāku kā izteikts “desmitais” – uzbrūkošais pussargs. Vēlāk, pēc vairākām sezonām, aprunājos ar Andri (Rihertu), un viņš man atklāti pateica, ka tajā laikā mani tur augstāk sūtīja galvenokārt tāpēc, ka aizsardzībā es vienkārši vēl nepavilktu. Toreiz man bija gana garš augums, bet ķermenis vēl nebija pietiekami fiziski attīstīts – trūka spēka, masas.

Tāpēc sākumā vairāk darbojies uzbrukuma zonā, kur varēju radīt momentus un izmantot tehniskās dotības. Tagad, gadiem ejot, ir nācis klāt gan svars, gan spēka bāze, gan arī spēles izpratne. Esmu kļuvis krietni daudzpusīgāks. Šobrīd man nav problēmu spēlēt astotā numura pozīcijā (box-to-box pussargs), arī divu astotnieku sistēmā jūtos komfortabli. Sešinieka lomā (aizsardzības pussargs) varbūt būtu nedaudz grūtāk, bet arī tur esmu spēlējis dažas spēles, un domāju, ka arī ar šo lomu varētu tikt galā.

Kopumā uzskatu, ka esmu attīstījies tieši daudzpusībā – gan fiziski, gan taktiski, un tas ir devis man daudz plašākas iespējas pielāgoties komandām un sistēmām.

Kādas īpašības, Jūsuprāt, ir būtiskas mūsdienu pussargam, lai veiksmīgi spēlētu gan klubā, gan izlasē?
Noteikti jābūt arī futbola IQ – bez tā neiztikt, jo jāprot spēlēt vairākās pozīcijās. Ir svarīgi saprast spēles gaitu, kontrolēt tās tempu, pārslēgties no aizsardzības uz uzbrukumu un otrādi. Centra pussargam bieži jābūt tam, kurš ne tikai nosaka spēles ritmu, bet arī izšķir maču ar kādu rezultatīvu piespēli vai vārtiem. Ne velti saka, ka centra pussargs ir viena no svarīgākajām pozīcijām laukumā. Tāpēc spēlētājam šajā lomā jābūt daudzpusīgam un gudram – gan fiziski, gan taktiski. Ja tev izdodas labi spēlēt klubā, tas iedod pārliecību arī izlasē – atbrauc ar skaidrāku galvu, gatavs parādīt savas stiprākās puses. Tajā pašā laikā izlasē spēlēt ir nedaudz citādi – atbildības līmenis ir augstāks. Tu zini, ka visa Latvija skatās un cer uz uzvaru. Pat ja tas spiediens nav tāds kā lielvalstu izlasēs, tas tomēr ir jūtams. Tāpēc svarīgi ir pielāgoties, koncentrēties un darīt visu ar pilnu atdevi un tīru sirdsapziņu. Tad arī viss nostāsies savās vietās.

Vai Jūs izjūtat spiedienu būt līderim laukumā, īpaši ņemot vērā Jūsu jauno vecumu un pieredzi dažādos klubos?
Godīgi sakot, spiedienu īsti nejūtu. Taču, protams, atbildība ir lielāka. Ja komandai spēle nevedas, tad bieži vien treneris vai līdzjutēji skatās tieši uz tevi – gaida iniciatīvu, prasa rezultātu, un kritika var būt tieši vērsta tavā virzienā. Bet tāds ir futbols.

Ja gribi kļūt par lielu spēlētāju, tad ar to jāsāk saskarties jau agrāk – arī mazākos klubos, lai vēlāk, spēlējot lielajos, tas vairs nebūtu šoks. Visi saka – “tā ir tikai spēle”, bet mēs paši labi zinām, kas notiek, kad lieli klubi zaudē. Fani var kļūt ļoti emocionāli – tiek sabojātas automašīnas, izteikti draudi… Tādos brīžos saproti, ka, lai arī esam tikai cilvēki, profesionālā futbola vide var būt ļoti nežēlīga.

Pagaidām es ar tādām problēmām neesmu saskāries, bet, godīgi sakot, ceru, ka pienāks brīdis, kad tās būs aktuālas. Jo tas nozīmēs, ka esmu sasniedzis augstāko līmeni, spēlēju lielā klubā un tad arī būs jāmeklē veidi, kā tikt ar to visu galā.

Kā Jūs tiekat galā ar neveiksmēm un kritiku? Kādas stratēģijas izmantojat, lai saglabātu motivāciju un koncentrēšanos?
Godīgi sakot, es vairs sevi neuzskatu par jaunu spēlētāju. Es ļoti labi apzinos, cik īsa var būt futbolista karjera, un tieši tāpēc man bija svarīgi doties uz ārzemēm – nevis vienkārši tāpat, bet apzināti, ar mērķi un sapni, kuru vēlos piepildīt. Visi, kas seko, apmēram zina, kādi piedāvājumi man bija no Latvijas klubiem, bet es izvēlējos riskēt un ziedot kaut ko tagad, lai nākotnē saņemtu vairāk. Ceru, ka šis ceļš attaisnosies.

Runājot par kritiku – mūsu profesijā tas ir ikdienas sastāvdaļa. Ja dari kaut ko labi, vienmēr atradīsies kāds, kurš teiks, ka varēji vēl labāk. Ja pieļauj kļūdu, teiks, ka vienmēr esi slikts. Tā tas vienkārši ir. Tāpēc svarīgākais ir pašam saprast savu vērtību un spēt objektīvi izvērtēt situāciju.

Protams, ir brīži, kad pats saproti – tur varēji nospēlēt labāk, pieņemt gudrāku lēmumu. Bet tikpat bieži ir arī situācijas, kur kritika balstās tikai viedoklī, nevis reālā spēles izpratnē. Dažreiz cilvēki nesaprot, ka esmu izpildījis tieši to, ko prasīja treneris, vai arī pieņēmu konkrētu lēmumu, jo tā tobrīd šķita pareizi.

Motivāciju man palīdz saglabāt sapnis – būt labākam, sasniegt vairāk. Un apziņa, ka katra diena, katrs treniņš un katra spēle ir solis pretī kaut kam lielākam.

Kas Jūs motivē turpināt attīstīties un sasniegt jaunus mērķus gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē?
Galvenais motivators esmu es pats. Man vienkārši gribas dzīvē sasniegt lielas lietas un nodzīvot to pilnvērtīgi – tā, lai vecumdienās nebūtu jādomā: “Varbūt vajadzēja mēģināt vairāk” vai “Varbūt vajadzēja izvēlēties citu ceļu.” Es gribu atskatīties atpakaļ un justies pārliecināts, ka esmu darījis visu, ko spēju, esmu gājis pretī saviem sapņiem un centies sasniegt maksimumu.

Protams, liela nozīme ir arī manai ģimenei, draudzenei un draugiem – viņi bieži iedod papildu motivāciju, atbalstu un ticību, īpaši tajos brīžos, kad ir grūtāk.

Man patiešām gribas pierādīt, ka arī no Latvijas var nākt spēlētāji, kuri sasniedz lielas lietas. Un ne tikai individuāli – arī kā komanda. Būtu neticami aizvest izlasi uz Eiropas čempionātu vai Pasaules kausu. Tas būtu kaut kas fenomenāls.

Galu galā viss ir atkarīgs no mums pašiem – jādara vairāk nekā dara citi, jātic vairāk nekā tic citi, un tad arī brīnumi var notikt.

Kā Jūs vērtējat Latvijas izlases attīstību pēdējo gadu laikā un savu lomu tajā?
Jā, man liekas, ka beidzot var redzēt – Latvijas izlase mēģina spēlēt futbolu. Un tas, manuprāt, ir pats svarīgākais. Arī skatītāji to novērtē. Skaidrs, ka visi grib redzēt labākus rezultātus, bet spēles kvalitāte ir uzlabojusies, un es ticu, ka ar laiku nāks arī uzvaras. Ja būs pārliecība un spēs izcīnīt dažas svarīgas uzvaras, tad viss saliksies savās vietās. Es domāju, ka viss būs kārtībā.

Par savu lomu izlasē – protams, gribētos lielāku atbildību. Sākumā man tika dotas diezgan daudz iespējas, bet jāatzīst, ka ne vienmēr izdevās pilnībā attaisnot trenera cerības. Tagad uzticības kredīts ir jānopelna no jauna. Tomēr es zinu, ka treneris ar mani rēķinās – tas man ir ļoti svarīgi. Mums ir bijušas vairākas sarunas, un viņš ir skaidri pateicis, ko sagaida no manis un kur vēl varu progresēt. Viņš redz manu potenciālu un, iespējams, tieši tāpēc arī motivē – jo šobrīd priekšā ir citi, un viņš gaida, lai es pierādu pretējo: ka esmu labāks un esmu gatavs spēlēt.

Kādas ir Jūsu ambīcijas nākotnē gan klubā, gan izlasē? Kādi mērķi Jums ir tuvākajā un tālākajā perspektīvā?
Klubā mans galvenais mērķis ir turpināt spēlēt un sākt vairāk dot rezultativitātes punktus — gūt vārtus un atdot rezultatīvas piespēles. Kopā ar komandu vēlamies uzvarēt un pacelties augstākajā līgā. Šogad klubā ir ieguldīts daudz līdzekļu, piesaistīti jauni spēlētāji un speciālisti, jo nākamgad klubs svinēs simtgadi, un būtu fantastiski to sagaidīt jau augstākajā līgā. Ja mums izdosies tur nokļūt, un klubs vēlēsies mani izpirkt, tad es labprāt paliktu vēl gadu vai divus, turpinot attīstīt karjeru šeit. Tomēr mans galvenais ilgtermiņa mērķis ir spēlēt stabilā top 5 līgas komandā.

Runājot par izlasi, tuvākajā nākotnē vēlos nostiprināties pamatsastāvā un pierādīt trenerim, ka man ir vieta laukumā. Gribu ar savu enerģiju un atdevi pildīt šo lomu un pelnīt viņa uzticību. Tālākie mērķi ir kļūt par izlases līderi, pacelt komandu uz augšu, uzvarēt nozīmīgas spēles un iepriecināt Latvijas fanus.

Protams, ja runājam sapņos, būtu lieliski kādreiz spēlēt Premjerlīgā — īpaši par Manchester United. Bet, ja skatās pēc dzīvesvietas un spēles stila, laikam man vairāk piemērotas būtu Itālijas Serie A vai Spānijas La Liga.

Ko jūs ieteiktu jaunajiem futbolistiem?
Jaunajiem ieteiktu daudz nedomāt un vienkārši iet uz priekšu (kapāt) — tas ir pats galvenais. Ticēt lielām lietām! Kad pienāk izvēle starp kādu ātru naudiņu un sapni, vienmēr labāk izvēlēties sapni, lai pēc tam nebūtu jānožēlo. Tas ir mans īsais vēstījums — galvenais ir ticēt sev, kapāt un būt pārliecinātam par to, ko dari.